Neziņa

123

Šobrīd labajā rokā ir cieši iegūlusies vīna pudele. Tās korķis ir nolikts jau uz galda malas un lūpas tveras pudelei cieši klāt. Laikam man dabā ir uztraukties, iespējams tas ir iemesls kāpēc pudele tik cieši turas. Domas skrien apkārt kā medību suņi, meklējot zvērus. Ošņā un meklē to īsto, bet sanāk tik uzdurties brikšņiem. Pienākumi un patiesības ir paslēptas atvilktnē, to malas rēgojas ārā man atgādinot par esošo pasaules kārtību, bet novelkot brilles tās saplūst ar vidi un par sevi liek aizmirst. Tik dzīva sajūta, jūtot kā ķermenis trīss. Neziņa, kas virmo caur asinīm, dzen vien uz priekšu. Ir grūti apstāstīt kā šobrīd jūtos, bet es vēlos doties ārā. Vai pievienosies?

Ceļā

fancy-red-old-train-on-a-bridge

Nakts, pamostos no klauvējieniem pie durvīm. Tās atverot es ieraugu Tevi. “Valter! Tu neticēsi!”, es ar aizmigušām acīm lūkojos un ar nelielu izbīli saku: “Kas noticis?” Tu atbildi: “Es.. es.. nemaz nezinu kā to pateikt.. Tev bija taisnība. Es varu palikt neredzama. Tumsā. Skaties!” Es saraucu uzacis un ar roku aizskaru sev pieri, uz brīdi aizverot acis, tad nopūšos un paskatos tumsā, kas man ir priekšā. Laikam savāds sapnis, es nodomāju un dodos atkal gulēt, bet tad šausmās sastingstu un iesaucos: “Kur ir mans monitors?!” “Vai tas tiešām bija sapnis?”, pie sevis nodomāju. Continue reading